"Dvēseļu dārzs"
Par to nemēdz runāt skaļi, taču tas diemžēl notiek – mēnešiem ilgi gaidītais, lolotais un mīlētais bērniņš vai nu dienas gaismu neierauga vispār vai arī nodzīvo šai saulē vien pāris stundas. «Sākotnēji tas ir šoks, nereti noliegums, seko mēģinājumi pēc iespējas ātrāk radīt nākamo bērniņu, kas aizpildītu radušos tukšumu, tomēr pieredze rāda – zaudējuma sāpes ir pārvaramas vieglāk, ja vecākiem ir palikuši kādi apliecinājumi par bērna eksistenci,» stāsta Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Garīgās aprūpes dienesta kapelāne LELDE TITAVA, Dvēseļu dārza idejas autore.
Par to nerunā
«Zaudēt tuvinieku nav viegli nekad, bet jo īpaši sāpīgi ir, ja aiziet tik tikko pasaulē nācis bērniņš – ļoti gaidīts un mīlēts,» stāsta Lelde un piebilst – līdz ar mazuļa zaudējumu, vecāki un vecvecāki piedzīvo arī savu cerību sabrukumu, jo bērna ienākšanu pasaulē gandrīz vienmēr iet roku rokā ar kādiem īpaši izlolotiem sapņiem. «Esmu dzirdējusi cilvēkus sakām, ka neko nevajagot vēlēties pārāk stipri – lai vēlāk nebūtu jāpiedzīvo dramatiska vilšanās. Zinu arī apgalvojumus, ka – Dievs jau vislabāk zinot, kādēļ tas ir noticis. Vai – ka, iespējams, tas esot sods par vecāku grēkiem. Ka bērniņam tas varbūt ir vislabākais risinājums, jo nevarot jau zināt, kā viņa dzīve būtu iegrozījusies tad, ja viņš šajā pasaulē tomēr paliktu. Parasti šādu uzskatu paudēji paši nav piedzīvojuši bērna nāvi vai kādu citu ļoti smagu zaudējumu, tādējādi neizprotot ne situāciju kopumā, ne konkrēta cilvēka sāpes,» stāsta kapelāne un atgādina – ir viegli mēģināt tulkot Dieva plānus, daudz grūtāk ir vienkārši būt kopā ar vecākiem, kuri pārdzīvo bērna nāvi. «Tas arī kopumā raksturo mūsu sabiedrības attieksmi pret jaundzimušā zaudējumu – par to gandrīz nemaz nerunā vai arī runā ļoti maz. Savā ziņā vecāki, kas piedzīvojuši šādu zaudējumu, nonāk tādā kā izolācijā. Starp citu, situācijā, kas nākotnē var radīt neremdināmu vainas apziņu vai tukšuma sajūtu, nonāk arī tās māmiņas vai ģimenes, kuras ir piedzīvojušas spontānos abortus,» stāsta Lelde.
«Ikviena māte, kas gaida savu mazuli, uztver to kā mazu cilvēciņu, kā saprātīgu būtni jau no tā brīža, kad apzinās savu grūtniecību – neatkarīgi no tā kā to traktē likums vai kādi sabiedrības uzskati,» uzsver Lelde un piebilst – diemžēl līdz brīdim, kad radās ideja par dvēseļu dārza izveidi Latvijā, šādi bērniņi oficiālajās atskaitēs tika dēvēti par augļiem, un tika kremēti kopā ar t.s. medicīniskiem atkritumiem. «Šādā kontekstā ir ļoti savādi dzirdēt stāstus par dzīvnieku kapsētu izveidi, kas arī, protams, ir nepieciešamas, tomēr šāda attieksme liek nopietni aizdomāties par mūsu sabiedrības prioritātēm,» spriež kapelāne. „Ļoti bieži sēro arī tās sievietes, kuras kaut kādu iemeslu dēļ ir izvēlējušās veikt abortus. Varbūt arī viņām būtu svarīgi, ka šāda piemiņas vieta eksistē?” piebilst Lelde.
Šī brīža situācija Latvijā:
Pirmo reizi Latvijā
«2007. gada janvārī, kad nesen kā biju atgriezusies no mācībām un darba Amerikas Barnes–Jewish klīnikā un uzsāku strādāt Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcā, dzima ideja Latvijā izveidot dvēseļu dārzu jeb piemiņas vietu nedzīvi dzimušajiem bērniņiem. Tādi jau gadiem ilgi sērojošajām ģimenēm ir pieejami gan Amerikā, gan arī daudzviet citur pasaulē,» stāsta Lelde. «Iedvesmu šai idejai smēlos jau minētājā Amerikas klīnikā, kur kā kapelāne strādāju dzemdību un grūtniecības pataloģiju nodaļās. Paralēli darbam nodaļās, kā jau visi rezidenti, biju atbildīga arī par naktsdežūrām visā slimnīcā, kas sākās pulksten piecos pēcpusdienā un turpinājās līdz nākamās dienas pulksten astoņiem rītā. Joprojām atceros savu pirmo naktsdežūru – kā viens no pēdējiem zvaniem dežūras laikā četros no rīta bija izsaukums uz dzemdību nodaļu, kur uzreiz pēc dzemdībām nomira kāds bērniņš. Tā bija mana pirmā sastapšanās ar šāda veida zaudējumu, un tas atstāja uz mani satriecošu iespaidu – līdz šim es nekad nebiju redzējusi tik sīciņu mirušu bērniņu un tik lielas skumjas vecāku acīs. Tieši šis gadījums bija viens no iemesliem, kādēļ par vienu no manā atbildībā esošajām nodaļām es izvēlējos tieši dzemdību nodaļu. Gadu ilgs darbs tajā man sniedza patiešām unikālu pieredzi – ļoti bieži nācās tikties ar ģimenēm, kuras dažādu iemeslu dēļ piedzīvoja grūtniecības vai bērna zaudējumu. Pārsvarā tie bija gadījumi, kad pacientei piedzima nedzīvs bērniņš vai arī jaundzimušais nomira neilgi pēc dzimšanas. Tā kā vecāki vai tuvinieki bieži vien bija ļoti nomākti un apjukuši, piedzīvojot bērna zaudējumu, vai arī individuālas bēres nevarēja atļauties ģimenes finansiālo problēmu dēļ, Barnes–Jewish slimnīca šādām ģimenēm piedāvāja veikt bērna kremāciju un pelnu izkaisīšanu īpašā vietā Vašingtona universitātes īpašumā esošajā Tyson research center dabas parkā. Tieši šī vieta mani iedvesmoja arī Latvijā veidot nedzīvi dzimušo mazuļu dvēseļu dārzu,» stāsta kapelāne.
Eksistences apliecinājumi
«Lai gan sēru procesa īpatnība, ja zaudēts tikko piedzimis bērniņš, ir vēlēšanās to visu pēc iespējas ātrāk aizmirst, pieredze rāda – zaudējuma sāpes ir īpaši noturīgas tieši tad, kad vecākiem nav palikuši absolūti nekādi apliecinājumi par bērniņa eksistenci, piemēram, ultrasonogramma, fotogrāfijas vai mazuļa drēbītes. Tas ir mīts, ka – jo ātrāk cilvēks aizmirst savu aizgājušo mīļo cilvēku, jo ātrāk viņš atgriežas ikdienas apritē! Tieši atmiņu izbalēšana un nespēja atsaukt atmiņā savu mazulīti bieži vien ir cēlonis vecāku, īpaši mātes, neirozēm daudzu gadu garumā. Tieši tādēļ mani uzrunāja kādas Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas pacientes un viņas dzīvesbiedra (viņu mazulīte nodzīvoja tikai divas dienas) vēlme ziedot mūsu slimnīcas Dzemdību un ginekoloģijas klīnikai digitālo fotoaparātu un foto printeri, lai vecākiem, kuru bērniņš ir kritiskā stāvoklī vai kuri ir piedzīvojuši bērna zaudējumu, būtu iespēja saglabāt kaut nedaudz atmiņu. Viena no «veselīga» sēru procesa galvenajām sastāvdaļām ir iespēja tajā integrēt rituālus un apmeklēt bērniņa atdusas vietu, sauktu arī par dvēseļu dārzu vai atmiņu birzi sērojošajai ģimenei nozīmīgās dienās – bērna dzimšanas vai nāves dienā, ģimenes, mātes dienā, Ziemassvētkos. Piemēram, Amerikā Barnes–Jewish klīnika četrreiz gadā rīko atceres pasākumus ģimenēm, kuras zaudējušas bērnus, un šie pasākumi tiek veidoti kā rituāls, kas palīdz veselīgā veidā izdzīvot zaudējumu un dalīties savās atmiņās par zaudēto mazuli arī ar citiem,» atklāj Lelde. «Darbs ar sērojošiem vecākiem Stradiņa slimnīcā apliecināja, ka dvēseļu dārzs nepieciešams arī Latvijā, jo kā slimnīcas kapelāne, es nevaru pateikt vecākiem, ka garīgās aprūpes darbs noris tikai šeit un tagad (slimnīcā), bet par to, kas notiek ar viņu bērniņiem tālāk, man nav informācijas» saka kapelāne. «Šobrīd darbojamies, lai sameklētu piemērotāko atrašanās vietu. Pirmkārt, lai tā būtu visiem pieejama un aprūpēta. Un, otrkārt – svarīgs būtu baznīcas tuvums, kas radītu iespēju reizi gadā, piemēram, jūnija pirmajā piektdienā, rīkot ekumēnisku dievkalpojumu sērojošajiem vecākiem un viņu tuviniekiem. Tādēļ paldies ir pelnījusi arī Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas vadība, kas atbalstīja ideju par šādas piemiņas vietas ierīkošanu baznīcas paspārnē. Svarīgs būtu arī šīs piemiņas vietas starpkonfesionāls raksturs – cilvēki tajā netiks šķiroti ne pēc konfesionālās un ticības piederības, nedz tautības vai rases,» uzsver kapelāne un piebilst – šis dvēseļu dārzs būs arī labs sabiedrības integrācijas piemērs.
Ziedotājiem ir pieejams LPVAKA konts Dvēseļu dārza uzturēšanai (ar norādi „Projektam Dvēseļu dārzs”)
Konta detaļas:
Reģistrācijas numurs: 40008094061
Adrese: Lapu iela 15-13, Rīga LV1002
DnB NORD Banka, Marijas filiāle
Konts: LV77RIKO0002013041853
Atmiņu kastīte
«Ja zaudēts bērniņš, svarīgi ir, lai vecākiem paliktu atmiņas,» skaidro kapelāne. «Piemēram, manā iepriekšējā darba vietā Barnes–Jewish klīnikā, kur es mācījos rezidentūrā un strādāju par kapelāni, bērniņu zaudējušajām māmiņām un viņu tuviniekiem tika piedāvāta īpaša atmiņu kastīte, kādu, es ceru, ar laiku izdosies ieviest arī mūsu slimnīcā. Līdzās medmāsiņu uzņemtajām aizsaulē aizgājušā bērniņa fotogrāfijām, drēbītēm, mazuļa mazītiņajām aprocītēm un pēdiņu nospiedumiem, katra māmiņa atmiņu kastītē saņem arī papīra tauriņu, kas šai klīnikā ir mirušo bērniņu simbols; tajā ir iestrādātas ziedu sēkliņas, kuras, atgriežoties mājās, vecāki var iesēt un izaudzēt puķes bērniņa piemiņai, kā arī bukletus ar noderīgu informāciju par sievietes iespējamo psihosomatisko stāvokli, sēru procesa gaitu un viņai pieejamām atbalsta grupām.
Tajos gadījumos, kad māmiņa nejūtas pārliecināta par to, vai šāda veida atmiņas viņai sēru procesa gaitā spēs palīdzēt, slimnīca garantē atmiņu kastītes uzglabāšanu viena gada garumā. Starp citu, Amerikā gana ierasta ir situācija, kad sievietes, kas sākumā no šīs kastītes ir strikti atteikušās, pēc dažām nedēļām vai mēnešiem atgriežas slimnīcā ar vēlmi tomēr saņemt kastīti un atmiņas par bērniņu,» atceras Lelde.
«Lai līdzīgu atbalstu saņemtu arī mūsu slimnīcas pacientes, Stradiņa slimnīcas Garīgās aprūpes dienests ir sācis sadarbību ar Iļģuciema sieviešu cietumu, kur kapelāne Daina Strelēvica organizē drēbīšu un kristāmkleitiņu šūšanu, cepurīšu un zeķīšu adīšanu Stradiņa slimnīcas Dzemdību un Jaundzimušo intensīvās terapijas vajadzībām, konkrēti priekšlaicīgi dzimušo bērniņu aprūpei. Finansiāli un ar adījumiem palīdz arī LELB Diakonijas centrs», ar pateicību piebilst kapelāne.